Ko nozīmē būt bērnam?
Sistēmiskie sakārtojumi runā par katra vietu mūsu sistēmā. Mums katram sistēmā ir vieta, jebkurā sistēmā, kurai mēs piederam.
Dzimtā mēs esam bērni saviem vecākiem, mazbērni vecvecākiem.
Visi
dzimtas locekļi ir piederīgi un vienlīdzīgi piederīgi savai dzimtai,
neskatoties uz to -vai tu esi piedzimis slims, vai piedzimis ārlaulībā, vai
piedzīvojis un izdarījis, ko tādu, ko citi neatzīst, nepieņem vai nosoda.
Jebkurš vērtējums atdala. Esot vērtējumā, mēs neņemam piedāvātās sajūtas, mēs
vērtējam. Mēs neesam mīlestības, pateicības, prieka un enerģijas plūsmā.
Vērtējums ir prāta darbība attiecībās, kas noēd enerģiju.
Sistēmiskajos sakārtojumos ikviens bērns stāv vienā līnijā, kopā ar māsām,
brāļiem un vecāki tiem
aizmugurē. Aizmugure, tas ir muguras stiprums - balsts.
Tā ir tā «mugura», kura būs un turēs, un izturēs tad, ja manējā neturēs. Neskatoties
uz to, ka tev jau ir sešdesmit vai četrdesmit, vai jebkurš cits gadu skaits, pieaugot,
mēs visas dzīves garumā esam un paliekam bērni saviem vecākiem.
Sistēmiskie sakārtojumi parasti uzrunā tos, kuriem jau ir pietiekošs dzīves briedums un viedums vai meklējumi kā paskatīties uz attiecībām, ne tikai no sava redzes leņķa, bet jau no plašāka skatījuma. No sistēmas viedokļa.
Stāvot Bērna vietā, es vienmēr varu būt kontaktā ar - savu partneri, ar savu dzīvi, pieņemu sevi, Likteni, esmu atbalsts saviem bērniem, jo man ir aizmugure. Balsts.
Bet reizēm visu dzīvi kādu pavada aizvainojums, dusmas, vilšanās, nepatika, sāpes par to, ka tu neesi saprasts, pieņemts, pienācīgi atbalstīts… Kamēr skatāmies uz savu aizmuguri, vērtējam to, kur paši atrodamies - blakus vecākiem, aizmugurē, vai pat iespējams aiz viņiem, tikmēr tu nevari būt brīvs patiesam un ilglaicīgam kontaktam ar savu partneri, bērniem un savu dzīvi, jo tu vēro vai viņiem ir labi, tu vērtē vai viņi tā var. Reizēm tur nokļūstam, jo mūsu lielākā vēlme ir, lai mūsu vecākiem ir labi, lai viņi ir laimīgi. Mazajam bērnam ir bijis grūti izturēt pieaugušo peripetijas, un viņš nolēmis darīt laimīgu mammu vai tēti. Viņš nezin, ka mūžīgās laimes nav, un ikdiena nes dažādas situācijas, pārdzīvojumus, zaudējumus, šķiršanās….
Un šajā brīdī sistēmiskajos sakārtojumos sākas tava pieaugšana. Mēs nevaram izmainīt savu Aizmuguri, vērtēt un analizēt tos, kas bija pirms mums. To būtu vērts darīt, ja mēs no tā mācītos. Mēs nevaram izmainīt savus vecākus, tantes un onkuļus, vecvecākus. Ja es paskatos uz savu dzīves gājumu, tad tik, cik man ir bijis laika, domu un RESURSA, es esmu mainījusies jau tāpat, pateicoties bērnu atnākšanai, viņu piedzīvojumiem, slimībām, skolas situācijām utt. Tu kā bērns jau esi ienesis izmaiņas savu vecāku dzīvē un viņi ir izdarījuši tieši tik daudz, cik spējuši. Pat, ja tev tas šķiet savādāk.
Sakārtojumos neesmu piedzīvojusi vecākus, kas nemīlētu savus bērnus. Viņu mīlestību ir aizēnojušas viņu traumas, un viņu Aizmugures traumas. Reizēm vecāki ir varējuši ieraudzīt tikai slimus bērnus, jo viņi paši ir to piedzīvojuši, reizēm visu dzīvi viņi nespēj pieņemt savus zaudējumus un tevi neredz.
Pieaugšana sākas tajā brīdī, kad pašiem esot jau pieaugušiem spējam pieņemt, ka “ES ESMU TIKAI BĒRNS saviem vecākiem”, un sistēmiskajā sakārtojumā ieņemu Savu bērna vietu.
Tas nenozīmē būt mazākām, būt pazeminātām, nē, Mēs visi piederam vienlīdzīgi un «ES ESMU TIKAI BĒRNS» saviem vecākiem un man ir sava vieta.
Un tas atbrīvo no:
- liekām gaidām,
- vilšanās,
- pārpūles tikt pamanītam,
- neprasmes ņemt,
- vēlmes vērtēt,
- enerģijas zaudēšanas,
- visa varēšanas,
- sevis pazaudēšanas.
Sistēmiskais sakārtojums
ir metode, kurā to ir iespējams piedzīvot ķermeniski, izjūtot jūtu gammu,
kļūstot emocionāli elastīgākam un nobriedušākam. Īpaši
sakārtojumos ar zirgiem, kuros ir iespējams piedzīvot to kā zirgs mūs pieņem un
atbalsta.
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.