sainzconstellations.com - Blogs

Vecāka loma

Sun, 20 Oct 2024 09:00:00 +0000

Jebkura bērna lielākā vēlme ir laimīgi vecāki. Notikumi, kas notiek mums apkārt vai mūsu ģimenes sistēmā, iespaido ģimenes sistēmas līdzsvaru. Reizēm tie mūs ietekmē tik spēcīgi, ka nepieciešams laiks, lai sevi stiprinātu un dziedētu. Viena no mūsu lomām būtu - būt laimīgam. Pieaugušam un laimīgam.

Jo bērna mīlestība ir tieši tik liela, lai neapzināti iesaistītos mūsu pieaugušo attiecībās un darītu visu, lai vecāki būtu laimīgi. Mazs bērns kļūst par vecāka partneri vai vecāku saviem vecākiem, ja viņš piedzīvo sava vecāka nespēju sevi dziedēt un uzņemties atbildību par sevi.

Domājot par bērnu labsajūtu, mums būtu jāsaglabā veselīgas partnerattiecības jeb veselīgas attiecības starp bijušajiem partneriem, un reizēm tieši tā ir lielākā grūtība. Neskatoties uz to, ka tev sāp, palikt kontaktā.

Lai tavs bērns būtu patiesi brīvs savai dzīvei un nenokļūtu starp mums pieaugušiem cilvēkiem - neaizvietotu kādu, kas ir aizgājis vai rūpētos par vecāku.

Apzināts vecāks būtu spējīgs to pamanīt un labot.

Bērns, kas rūpējas, lai mamma pārnāk mājās.

Bērns, kas nestāsta, lai vecākiem nesāpētu.

Bērns, kas izvēlas mācības vai profesiju, lai mamma būtu laimīga.

Bērns, kas neatļauj sev mīlēt Tēti, jo tad nodos mammu.

Bērns, kurš zin, kā jātiek galā pašam jau bērnudārza vecumā, jo viņu var aizmirst.

Bērns, kurš prot būt mazs pieaugušais ir aizmirsis savu bērna lomu, jo kāds nav vecāka lomā.

Esot no agra vecuma jau pieaugušie bērni, mēs ar laiku emocionāli nogurstam, mēs neesam ieraduši parūpēties un domāt par sevi , jo mums ir iespējami izveidojies dzīves musturus - uzņemties atbildību par citiem vairāk nekā vajadzētu. Rūpēties par to, lai apkārt visiem būtu labi. Taču tam ir cena - atteikšanās no sevis. Nedomāt, nerupēties par savu labsajūtu.

Būt tādam vecākam, lai bērns varētu būt tikai bērns un nenokļūtu citās lomās jeb vietās mūsu ģimenes sistēmā, ir vecāka lomas īstenošana.

Vasarā piedaloties starptautiskajās apmācībās pie Stephan Hausner, dzirdēju brīnišķīgus vārdus.

Kad bērns piedzimst, viņš ir izdzīvošanas režīmā. Viņa veiksme piedzīvot šo dzīvi ir atkarīga no citu cilvēku aprūpes. Bez citiem viņš nevar izdzīvot.

Vecāks šo bērna izdzīvošanu maina uz dzīves dzīvošanu. Reizēm tas izdodas, un reizēm bērni visu mūžu paliek izdzīvošanā, neļaujot sev būt brīviem.

Mums pieaugot, mēs varam mainīt un piedzīvot dzīvi, nevis izdzīvošanu.

Un reizēm būt par vecāku savam bērnam ir grūti. Sasodīti grūti. Un ir labi to ieraudzīt un apzināties.

Par sievišķo un vīrišķo sistēmiskajos sakārtojumos.

Tue, 03 Sep 2024 14:10:00 +0000

Sakārtojumu darbnīcās mēs bieži veicam vingrinājumus par sievišķo un vīrišķo enerģiju. Arī tu pats vari atklāt kāda šī enerģija ir tev. Visvienkāršākais veids kā to pašam mājās izdarīt ir uzrakstīt uz papīra lapas sievišķība un vīrišķība. Sajauc lapas, samaisi (Ar burtiem uz leju, lai tavs prāts neredz. Viņš vienmēr ir nasks izdomāt un teikt tev priekšā kā tu jūties). Uzkāp uz lapām un ieklausies savā ķermenī. Kā jūtas tavs ķermenis, kādas sajūtas? Piemēram: viegli, līgani, saspringti, nevar paelpot, brīvības sajūta... Jo reizēm mēs meklējam kā būt sievišķajā – gari svārki, papēži, zābaki, kleitas, lūpas… taču šoreiz tas nav par to. Tas ir par tavu sajūtu, iekšējo sajūtu un tā ir tava sievišķība.

Meklējot ideālus tu vari izvēlēties arī svētā sievišķība vai svētā vīrišķība. Reizēm man prasa vai tiešām tādas eksistē, citreiz kādam tas asociējas ar reliģiju. Doma ir pats pirmsākums, notikumu un vēstures neizmainīta sievišķība, kas vienmēr mūsos, gan sievietēs, gan vīriešos. Reizēm tieši šie tēli sistēmiskajos sakārtojumos mums izgaismo sieviešu dzīves viegluma nepieņemšanu un palikšanu vīrišķajā – sasniegt mērķi, pārvarēt grūtības, sasniegt vairāk, kļūt spēcīgākai. Reizēm darbnīcās saku, ka nav nekā grūtāka kā būt blakus sievietei, kas visu var, visu redz un vēl grib būt laba – izpalīdzēt, servēt apkārtējos. Šeit apkārtējiem vienkārši nav vietas.

Sievišķā enerģija ( cik darbnīcās atklājām ) ir viegla, plūstoša, radoša, ļaujoties, iekļaujot pasauli mīļumā, pieņemšanā un atvērtībā. Tieši šie tēli mums reizēm izgaismo, ka mīlam darbu un bērnus, bet nespējam ļauties vīrišķajam. Kāds posms dzimtas stāstos ir zaudējis tam uzticību, sievietes ir pārslēgušās izdzīvošanas režīmā, kurā zūd sievišķība vai tam nav bijis iespējams ļauties. Jo būtiski sievietes dzīvi ir ietekmējuši negaidīti bērni, izmantošana, ārlaulības bērni vai bērnu nepieņemšana no bērnu tēva puses, piespiedu laulības gan bērnu, gan mantas vai ģimenes dēļ. Un iespējams mūsu priekšgājēju vēlmes ir bijušas, lai Tev tas nebūtu jāpiedzīvo. Lai Tevi – savu pēcnācēju pasargātu. Mūsdienās, kas dod lielu sievišķo drošību – kontracepcijas līdzekļi, tiesiski regulētas attiecības, ārlaulības bērni vienlīdzīgi ar laulībā dzimušajiem, vardarbība nosodīta, Tev ir tiesības būt brīvai. Tomēr Tavs ķermenis ir saspringts, Tavi gurni ir saspringti, Tu baidies vīriešu uzmanības un tuvuma, Tu nespēj būt atvērta un baudīt, Tu netici tam, ka vari ņemt bez atdošanas, Tu juti bailes, ka kaut kas notiks ar bērniem (lai gan Tavā dzīvē, tam nav objektīva un ar prātu izprotama iemesla). Neapzināti nes iepriekšējo paaudžu drošības trūkuma izjūtu. Ir svarīgi meklēsim un dziedināt to posmu, kas nav kontaktā un veselībā. Atceries, ka veselīgumu sistēmā dod ikviena brīvs kontakts, mīlestības plūsma un pieņemšana. (Ak, kur tad sievišķīgā trauksme, ka tikai kaut kas notiek? Tā atdala, tā kontrolē, tā nevar iedot svētību un ļaut brīvi plūst mīlestībai.

Sieviete ir iekšēji viegla, plūstoša un ļaujas. Lai uzlabotu savu pašsajūtu es iegādājos sporta zāles abonementu un mans ķermenis saka, ka viņam nepatīk taisnās kustības gurnos. No visa piedāvātā klubā manam ķermenim patika tikai staipīšanās un piedāvātā joga, staigāšana pa lenti. Mani gurni prasīja līganumu, ļaušanos un plūsmu. Un reizēm es saku, ka visu var lieliski gūt intimitātē un tuvībā. Adekvātā un savstarpēji cieņpilnā, sievietei baudot un līgani plūstot.

Tēvi un bērni. Tēva loma.

Mon, 12 Feb 2024 06:43:00 +0000

Neapzināts skats kāda virzienā, vai es drīkstu būt atvērts mīlestībai – tēva mīlestība līdz mēs pieaugam un sirdī pieņemam abus – līdzvērtīgi un bez lojalitātes otram.

Ļoti bieži Tēvs ir kā saņemta dāvana, kuru mēs neesam izsaiņojuši un atvēruši. Tieši tāda ir tēva mīlestība - dāvāt dzīvību pasaulei caur saviem bērniem, lai tie spēlētu savu unikālo un individuālo lomas lielajā izrādē, ko mēs saucam par mūsu pasauli. Diemžēl dēļ paaudžu nestajām depresijām, trauksmēm un atkarībām, kas sedz iepriekšējo paaudžu dziļi emocionālos pārdzīvojumus, lai izdzīvotu, bērni neatraisa talantus un iespējas, kas kopš ieņemšanas ir ieliktas viņu DNS.

Un tas vairo pārliecību, ka neatkarīgi no tā, ko es sasniedzu, man vienmēr ir sajūta, ka neesmu pietiekami labs. Tas ir ceļš līdz spējai atvērt savu sirdi tēva mīlestībai, kāda tā ir - tīra un beznosacījuma. Tas notiek tiklīdz stāsti par to, kādam viņam jābūt, ir atkrituši un kļuvuši nebūtiski.

Kad sirds ir atvērta, lai saņemtu tēva mīlestību un visu tēvu mīlestību pirms viņa, beidzot ir iespējams izsaiņot šo dāvanu tas ir kā atrast savu mirdzošo zvaigzni un likumīgo vietu pie debesu zvaigznājā.

Līdzsvars. Visvienkāršākā lieta: mums ir vajadzīgi mūsu tēvi, lai līdzsvarotu mūsos sievišķo.

Lai pārtrauktu skatīties apkārt "mātes acīm", jo piedzimstot, mēs redzam šo pasauli caur mums vissvarīgākā cilvēka - mūsu mātes - acīm. Mēs izaugam, bet paliekam tajā pašā stāvoklī.

Mēs redzam savus tēvus "viņas acīm", mēs redzam citus cilvēkus "viņas acīm", mēs redzam visu dzīvi "viņas acīm". Kādas dzīves mēs tad dzīvojam? - Mātes dzīvi, kas ir pāri mūsu spēkiem, jo tā ir viņas, nevis mūsu dzīve. Mēs spējam nest tik daudz, cik mums pieder, mēs esam pietiekami stipri, lai to darītu, bet mēs neesam pietiekami stipri, lai nestu savu vecāku dzīvi.

Ja māte kaut kādu iemeslu dēļ nav apmierināta ar savām attiecībām, ja viņa noraida savu vīru(-us) un viņas bērni redz lietas "viņas acīm", tad viņi mēdz noraidīt arī tēvu (vai patēvu).

Ko tas nozīmē zēnam, topošajam vīrietim?

Viņš nevar pilnībā izaugt. Viņam nav vietas sievietei, lai veidotu savu ģimeni. Viņš ir pārslogots ar mātes problēmām. Viņam nav pieejama tēva vīrišķā enerģija un viņš nezin, kā būt neatkarīgam. Risinājums šādam zēnam (vai pieaugušam vīrietim) būtu šāds:

- kļūt par mātes bērnu (pārstāt būt viņas vīrietis, pārtraukt risināt viņas problēmas);

- atpazīt savu tēvu (vai patēvu), lai iegūtu pieeju tēva vīrišķajai enerģijai. Tas līdzsvaros viņa sievišķo un, lai kāda būtu mātes situācija, tā vairs nebūs tik nospiedoša.

Ko tas nozīmē meitenei, topošajai sievietei?

Viņa saskata tās pašas problēmas, ko viņas māte saskata vīriešos. Viņa nezina, kā rīkoties ar vīriešiem un viņa atkārto mātes modeļus. Tajā pašā laikā viņa meklē tēvu visos apkārt esošajos vīriešos. Viņa nespēj pieaugt.

Risinājums viņai būtu:

- kļūt par mātes bērnu

- atrast ceļu pie tēva.

Ja mēs neesam līdzsvarā, daudzas lietas ap mums nedarbojas. Tā ir nebeidzama tēma. Īsāk sakot, nekas īsti nestrādā: attiecības, vecāku attiecības, veselība, darbs - visa dzīve.

Lai būtu līdzsvars, mums ir vajadzīgi abi vecāki.

Tēvs kā saņemta dāvana

Sun, 08 Oct 2023 15:00:00 +0000

Ļoti bieži Tēvs ir kā saņemta dāvana, kuru mēs neesam izsaiņojuši vai atvēruši.

Tieši tāda ir tēva mīlestība - dāvāt dzīvību pasaulei caur saviem bērniem, lai tie spēlētu savu unikālo un individuālo lomu lielajā lugā, ko mēs saucam par mūsu pasauli. Diemžēl paaudžu nestajām depresijām, trauksmēm un atkarībām, kas sedz iepriekšējo paaudžu dziļi emocionālos pārdzīvojumus, lai izdzīvotu, bērni neatraisa talantus un iespējas, kas kopš ieņemšanas ir ieliktas viņa DNS.

Un tas vairo pārliecību: "Neatkarīgi no tā, ko es sasniedzu, man vienmēr ir sajūta, ka neesmu pietiekami labs". Tas ir ceļš līdz spējai atvērt savu sirdi tēva mīlestībai, kāda tā ir: tīra un beznosacījuma. Tas notiek tiklīdz stāsti par to, kādam viņam jābūt, ir atkrituši un kļuvuši nebūtiski.

Kad sirds ir atvērta, lai saņemtu tēva mīlestību un visu tēvu mīlestību pirms viņa, beidzot ir iespējams izsaiņot šo dāvanu tas ir kā atrast savu mirdzošo zvaigzni un tās likumīgo vietu pie debesu zvaigznājā.

Līdzsvars. Visvienkāršākā lieta: mums ir vajadzīgi mūsu tēvi, lai līdzsvarotu mūsos sievišķo. Lai pārtrauktu skatīties apkārt "mātes acīm".

Kad mēs piedzimstam, mēs redzam šo pasauli caur mums vissvarīgākā cilvēka - mūsu mātes - acīm. Kad mēs izaugam, bet paliekam tajā pašā stāvoklī, uzminiet, kas notiek? Mēs redzam savus tēvus "viņas acīm", mēs redzam citus cilvēkus "viņas acīm", mēs redzam visu dzīvi "viņas acīm". Kādas dzīves mēs tad dzīvojam? - Mātes dzīvi, kas ir pāri mūsu spēkiem, jo tā ir viņas, nevis mūsu dzīve. Mēs spējam nest tik daudz, cik mums pieder, mēs esam pietiekami stipri, lai to darītu, bet mēs neesam pietiekami stipri, lai nestu savu vecāku dzīvi.

Ko tas nozīmē zēnam, topošajam vīrietim?

Viņš nevar pilnībā izaugt. Viņam nav vietas sievietei, lai veidotu savu ģimeni. Viņš ir pārslogots ar mātes problēmām. Viņam nav pieejama tēva vīrišķā enerģija. Viņš nezina, kā būt neatkarīgam. Risinājums šādam zēnam (vai pieaugušam vīrietim) būtu šāds:

- kļūt par mātes bērnu (pārstāt būt viņas vīrietis, pārtraukt risināt viņas problēmas);

- atpazīt savu tēvu (vai patēvu), lai iegūtu pieeju tēva vīrišķajai enerģijai. Tas līdzsvaros viņa sievišķo un, lai kāda būtu mātes situācija, tā vairs nebūs tik nospiedoša.

Ko tas nozīmē meitenei, topošajai sievietei?

Viņa saskata tās pašas problēmas, ko viņas māte saskata vīriešos. Viņa nezina, kā rīkoties ar vīriešiem. Viņa atkārto mātes modeļus. Tajā pašā laikā viņa meklē tēvu visos apkārt esošajos vīriešos. Viņa nespēj pieaugt. Risinājums viņai būtu:

- kļūt par mātes bērnu;

- atrast ceļu pie tēva.

Ja mēs neesam līdzsvarā, daudzas lietas ap mums nedarbojas. Tā ir nebeidzama tēma. Īsāk sakot, nekas īsti nestrādā: attiecības, vecāku attiecības, veselība, darbs - visa dzīve.

Lai būtu līdzsvars, mums ir vajadzīgi abi vecāki.

Un arī Tēvs, ir pienācis laiks atvērt un izsaiņot šo dāvanu.

Ko tad īsti nozīmē būt par vecāku no sistēmisko sakārtojumu viedokļa vai skatu prizmas ?

Thu, 20 Jul 2023 03:16:00 +0000

Katram sistēmā ir sava vieta un noteikta kārtība. Vecāku loma ir būt savu bērnu atbalstam, un ne tikai. Vecākam ir svarīgi būt cieņpilnas un emocionālā kontakta pilnās attiecībās ar savu partneri, un arī ar sava bērna vecāku. Būt par vecāku nenozīmē statiski stāvēt aiz sava bērna muguras un būt gatavam jebkurā brīdī viņu noķert, piestutēt, padot, iedot,… katram no mums savā ģimenes sistēmā ir izveidojusies tradīcija kā būt par vecāku saviem bērniem. Neapzināti mēs to turpinam un apzināti mācamies būt savādāki vecāki. Paaudžu, vides, informācijas un izglītības izmaiņas šajās attiecībās ienes vienmēr ko jaunu.

Būtiski ir būt harmoniskās un kontaktā esošās attiecībās ar partneri, ar došanas un ņemšanas līdzsvaru (reizēm darbnīcās man vaicā: “Kā var zināt, ka ir līdzsvars?, un es smejoties atbildu: Jāpaskatās sakārtojumā, jeb citiem vārdiem es teiktu: Kad mēs abi esam ar atvērtu sirdi un cieņu, un varam būt kontaktā un kopā. Mums abiem ir labi.”). Šādas vecāku attiecības bērnam dod brīvību iet savu ceļu un netikt ierautam vecāku savstarpējās attiecībās. Iztēlojies, ka tu stāvi saviem berniem aiz muguras, taču kontaktā ar partneri. Kad bērnam nepieciešams atbalsts, jūs pavēršaties viņa virzienā, lai atbalstītu. Ir jābūt brīviem šajā kustībā.

Ja tu vērsīsies uz aizmuguri pret vecākiem, tu nevarēsi būt klātesošs savam bērnam un partnerim.

Izvēles. Būtiskākais vecāku lomā ir būt pašam resursā, būt priecīgam un apmierinātam ar savu dzīvi, BŪT ar dzīvesprieku. Un ja es piedzīvoju grūtības, neizpratni, bēdas, skumjas… es – pieaugušais ar to strādāju. Jo es, mēs... dodam. Un to nevar atdot.

Lai neierautu bērnus partneru attiecībās, lai bērni nepiepūlētos vecākus padarīt laimīgus. Lai viņi nekompensētu ne patneri, ne vecākus. Lai nepārnestu iepriekšējo paaudžu gaidas un pārliecības, kas traucētu bērna izvēles un gaitas savā dzīvē.

Ko nozīmē būt bērnam?

Mon, 12 Jun 2023 06:00:00 +0000

Sistēmiskie sakārtojumi runā par katra vietu mūsu sistēmā. Mums katram sistēmā ir vieta, jebkurā sistēmā, kurai mēs piederam.

Dzimtā mēs esam bērni saviem vecākiem, mazbērni vecvecākiem.

Visi dzimtas locekļi ir piederīgi un vienlīdzīgi piederīgi savai dzimtai, neskatoties uz to -vai tu esi piedzimis slims, vai piedzimis ārlaulībā, vai piedzīvojis un izdarījis, ko tādu, ko citi neatzīst, nepieņem vai nosoda. Jebkurš vērtējums atdala. Esot vērtējumā, mēs neņemam piedāvātās sajūtas, mēs vērtējam. Mēs neesam mīlestības, pateicības, prieka un enerģijas plūsmā. Vērtējums ir prāta darbība attiecībās, kas noēd enerģiju.

Sistēmiskajos sakārtojumos ikviens bērns stāv vienā līnijā, kopā ar māsām, brāļiem un vecāki tiem aizmugurē. Aizmugure, tas ir muguras stiprums - balsts. Tā ir tā «mugura», kura būs un turēs, un izturēs tad, ja manējā neturēs. Neskatoties uz to, ka tev jau ir sešdesmit vai četrdesmit, vai jebkurš cits gadu skaits, pieaugot, mēs visas dzīves garumā esam un paliekam bērni saviem vecākiem.

Sistēmiskie sakārtojumi parasti uzrunā tos, kuriem jau ir pietiekošs dzīves briedums un viedums vai meklējumi kā paskatīties uz attiecībām, ne tikai no sava redzes leņķa, bet jau no plašāka skatījuma. No sistēmas viedokļa.

Stāvot Bērna vietā, es vienmēr varu būt kontaktā ar - savu partneri, ar savu dzīvi, pieņemu sevi, Likteni, esmu atbalsts saviem bērniem, jo man ir aizmugure. Balsts.

Bet reizēm visu dzīvi kādu pavada aizvainojums, dusmas, vilšanās, nepatika, sāpes par to, ka tu neesi saprasts, pieņemts, pienācīgi atbalstīts… Kamēr skatāmies uz savu aizmuguri, vērtējam to, kur paši atrodamies - blakus vecākiem, aizmugurē, vai pat iespējams aiz viņiem, tikmēr tu nevari būt brīvs patiesam un ilglaicīgam kontaktam ar savu partneri, bērniem un savu dzīvi, jo tu vēro vai viņiem ir labi, tu vērtē vai viņi tā var. Reizēm tur nokļūstam, jo mūsu lielākā vēlme ir, lai mūsu vecākiem ir labi, lai viņi ir laimīgi. Mazajam bērnam ir bijis grūti izturēt pieaugušo peripetijas, un viņš nolēmis darīt laimīgu mammu vai tēti. Viņš nezin, ka mūžīgās laimes nav, un ikdiena nes dažādas situācijas, pārdzīvojumus, zaudējumus, šķiršanās….

Un šajā brīdī sistēmiskajos sakārtojumos sākas tava pieaugšana. Mēs nevaram izmainīt savu Aizmuguri, vērtēt un analizēt tos, kas bija pirms mums. To būtu vērts darīt, ja mēs no tā mācītos. Mēs nevaram izmainīt savus vecākus, tantes un onkuļus, vecvecākus. Ja es paskatos uz savu dzīves gājumu, tad tik, cik man ir bijis laika, domu un RESURSA, es esmu mainījusies jau tāpat, pateicoties bērnu atnākšanai, viņu piedzīvojumiem, slimībām, skolas situācijām utt. Tu kā bērns jau esi ienesis izmaiņas savu vecāku dzīvē un viņi ir izdarījuši tieši tik daudz, cik spējuši. Pat, ja tev tas šķiet savādāk.

Sakārtojumos neesmu piedzīvojusi vecākus, kas nemīlētu savus bērnus. Viņu mīlestību ir aizēnojušas viņu traumas, un viņu Aizmugures traumas. Reizēm vecāki ir varējuši ieraudzīt tikai slimus bērnus, jo viņi paši ir to piedzīvojuši, reizēm visu dzīvi viņi nespēj pieņemt savus zaudējumus un tevi neredz.

Pieaugšana sākas tajā brīdī, kad pašiem esot jau pieaugušiem spējam pieņemt, ka “ES ESMU TIKAI BĒRNS saviem vecākiem”, un sistēmiskajā sakārtojumā ieņemu Savu bērna vietu.

Tas nenozīmē būt mazākām, būt pazeminātām, nē, Mēs visi piederam vienlīdzīgi un «ES ESMU TIKAI BĒRNS» saviem vecākiem un man ir sava vieta.

Un tas atbrīvo no:

liekām gaidām,
vilšanās,
pārpūles tikt pamanītam,
neprasmes ņemt,
vēlmes vērtēt,
enerģijas zaudēšanas,
visa varēšanas,
sevis pazaudēšanas.

Sistēmiskais sakārtojums ir metode, kurā to ir iespējams piedzīvot ķermeniski, izjūtot jūtu gammu, kļūstot emocionāli elastīgākam un nobriedušākam. Īpaši sakārtojumos ar zirgiem, kuros ir iespējams piedzīvot to kā zirgs mūs pieņem un atbalsta.

Šodien tu atskaties uz saviem panākumiem. #13uzdevums

Mon, 01 May 2023 21:51:00 +0000

Šodien tavas uzmanības centrā ir tavi sasniegumi, tavi dzīves un arī šīs dienas sasniegumi.

Tāpēc tu rikojies kā kalnos, apstājies un pavēro veikto ceļu. Tu esi ticis/kusi līdz šejienei. Tu esi veicis/veikusi jau šādu distanci. Bravo.

Neskatoties uz visām grūtībām, šķēršļiem, tu esi šeit. Un atceries savas dzīves panākumus – pirmā reize uz riteņa bez kritiena, pirmais skūpsts, pirmais eksāmens, pirmais patstāvīgais brauciens, pirmais darbs, paaugstinājums, ienākumi…

Katru dienu tev kaut kas izdodas – spēle, paspēt uz vilcienu, piecelties laikus, ierasties laikā, atrisināt kādu problēmu, sagatavot ēst, sasniegt kādu mērķi.

Šodien tu ievēro savus ikdienas panākumus. Šodien tu priecājies par tiem un izgaršo tos. Šis uzdevums var izmainīt tavu attieksmi pret citiem notikumiem. Iespējams, ka tās nebija neveiksmes.

Un priecājoties par paveikto, tu sevi iedvesmo nākotnei.

Kādēļ tas strādā ?

Teorijā par panākumu četriem soļiem, pēdējais ir veltīt laiku, lai izbaudīt to, ko esam sasnieguši.

Četri soļi : ideja, īstenošana, panākumi, gandarījums -prieks par paveikto.

Pēdējais solis atjauno mūsu enerģiju, stimulē, palielina pašcieņu un pārliecību par dzīvi. Tas ļauj ciklam sākties no jauna. Un bieži šis pēdējais solis tiek piemirsts.

Šodien tu izbaudi savu paveikto.

Lai tev veicas !

Reizēm ikdienā bieži dzirdēts..

Mon, 24 Apr 2023 05:00:00 +0000

"Viss, kas tevi neiznīcina, padara tevi stiprāku. Tas, skan kā attaisnojums. Grūtības, pārdzīvojumi... Nu tik būšu stiprāks /a.

No Nīčes citāta pazudis viens vārds - VAR.

Viss, kas neiznīcina, VAR mūs stiprināt.

Kam jānotiek, lai tas īstenotos?

Atbalsts, un iespēja pieskarties tam, nokļūt saskarsmē, ieelpot un pieņemt, ka tas ir bijis.

Un tā nav tikai prāta un analīzes darbība.

Un visvieglāk to izdarīt atbalsta brīdī. Stiprie zin, ka tas ir vajadzīgs.

Reizēm visgrūtāk ir lūgt atbalstu.

Pārstāt vienam visu zināt.

Pārstāt vienam visu varēt.

Būt.

Būt atbalstā.

Kā notiek sistēmiskie sakārtojumi ar zirgiem. Un ko zirgs mums dod, stāsta, un kādā veidā.

Fri, 21 Apr 2023 06:00:00 +0000

Zirgs ir bara dzīvnieks. Jau 60 tūkstošus gadu zirgs dzīvo savā pulkā, kurā pastāv hierarhija. Vecie pieņem jaunos, arī zirgu pulkā dzimst bērni un kāds slimo, vai mirst. Viņi pieaug kopējot uzvedību, savā starpā spēlējoties un rūpējoties viens par otru.

Zirgs ir upuris pēc savas pozīcijas dabā. Tas ir attīstījis izcilu zirga jutību lai izdzīvotu zirgs sajūt vismazākās izmaiņas. Viņš sajūt cilvēka sirdsritmu, nolasa mūsu ķermeņa valodu.

Zirgu bars dabā spēj izdzīvot, ja tas ir harmonijā. Plēšoties savā starpā un esot strīdus situācijās, viņu izdzīvošana būtu apdraudēta.

Un arī zirgu pulkā mēdz kāds mirt un zirgi savā barā piedzivo traumu, zirgi instinktīvi savu baru harmonizē. Tiem piemīt spēja harmonizēt un dziedēt. Viņi dzīvo tagadnē- šeit un atrodas pozīcijā « mēs».

Esot kopā ar cilvēku, zirgs to “noskanē “, vai tas viņu neapdraud. Un tevi pieņem kā vienu no savējiem.

Ja mūsos ir sāpe vai kas cits gruzd mūsu sirdī, arī neskaidrība, tad zirgs instinktīvi vēlas mūs harmonizēt. Viņš to dara ļoti ātri, jo viņa jutīgums ir ļoti augsts. Mums atliek nolasīt viņa kustības – stāju, gaitu, sejas izteiksmes, ausu kustību. Lai saprastu, ko viņš mums vēsta.

Saskarsme ar zirgu mums palīdz izzināt, piedzīvot un pieņemt. Tas dara mūs emocionāli elastīgākus, viedākus un stiprākus.

Es piekrītu. G. Mate lieliskajam formulējumam : » Mums nekur nav jātransformējas, jāizmainās. Mūsos ir viss. Pilnība ir ieraudzīt un pieņemt to, kas mūsos ir mainījies kaut kā ietekmē (trauma, mazās "tējas" traumas).

Tikai nokļūstot saskaņā ar to, mēs ejam vieduma un dziedēšanas ceļu.

Ja tu neesi bijis/bijusi kontaktā ar zirgu un tev ir bail. Tas ir dabiski, it īpaši attiecībā pret lielu dzīvnieku. Tu nebūsi viens/viena. Būšu es un palīgs, zirgu pazinējs. Mēs ievērosim drošības noteikumus.

Viena no pagājušās reizes atsauksmēm: Paldies, par lielisku un jēgpilnu nedēļas nogali. Tas bija tā vērts. Es jūtos piepildīta. Pazudusi ikdienas smaguma pieskaņa.

Īpaši tev iesaku, ja

Ej sevis pieņemšanas un sapratnes ceļus,

Vēlies gūt saskarsmi ar dabu,

Palielināt miera un enerģijas līmeni.

Esi situācijā, kurā grūti pieņemt lēmumu . Stāvi dzīves krustcelēs un nezini, kurā virzienā doties.

Ir psihosomātika, medicīniski neizskaidroti simptomi – sāpes, smaguma sajūta, trauksme.

Nepieņemšanas, izstumšanas, izolētības sajūta ģimenē vai darbā.

Ja vēlies pavadīt dienu saskarsmē un komunikācijā, tev ir iespēja arī tikai piedalīties, bez sava stāsta publiskošanas.

Esi piedzīvojusi/piedzīvojis agresivitāti pret sevi, bērnības sāpīgus notikumus vai traumu.

Attiecību sarežģījumus ne tikai partnerībā, bet arī ar bērniem.

Šodien tev ir tiesības no kaut kā atbrīvoties. #12uzdevums

Mon, 17 Apr 2023 21:46:00 +0000

Šodien tu izmet! Tu atbrīvojies no tā, kas tevi apgrūtina: e-pasti, tālruņa numuri, neizmantotās aplikācijas, ēdiena atlikumu uz šķīvja, kāds nieks vai saplēsta un neizmesta lieta. Šodien tu izmet arī vecos aizvainojumus vai nožēlas.

Lai sevī radītu šo šķirošanas enerģiju, tu izmet kādu sev nevajadzīgu lietu atkritumos.

Kad tu kaut ko izmet, tu atbrīvo vietu, kam jaunam.

Tas var šķist grūti, bet šodien tu nolem savu saikni ar katru lietu vai priekšmetu. Tu piedzīvo savu brīvību izlemt, ko atstāt un no kā atteikties.

Šodien tu izlem vai izēst šķīvi līdz galam. Tu izmet to, kas tev ir par daudz, tu neesi ATKRITUMU VIETA;

Tava dzīves vieta, tavs vēders, tavs skapis, tavs telefons, tavs plānotājs. Nekas no tā nav atkritumu vieta. Tu šķiro to, kas tevi ietver, kas tev ir apkārt.

Šodien tu atbrīvojies no tā, kas tev neder un radi brīvu vietu jaunam.

Kādēļ tas darbojas?

Atbrīvojoties un radot vietu, kam jaunam tu radi enerģiju un iespēju, kam jaunam ienākt tavā apkārtnē. To darot fiziski un piedzīvojot darbībā tavs ķermenis šo iespēju atteikties, šķirot uztver neapzināti. Un izmest, atbrīvoties no kaut kā tā ir arī kustība – atļaut sev izbeigt, dot sev atļauju beigt kaut ko konkrētu, arī attiecības.