Nodarbībā dalījos ar slimību un simptomu mehānismiem sistēmiskajos sakārtojumos. Mūsu sajūtas piedzīvojot slimību vai slimnieku ir daudzslāņainas. No vienas puses mēs vēlamies tapt brīvi un no otras puses slimība reizēm līdzsvaro mūsu ģimenes sistēmu.

Kādēļ slimība ienāk mūsu ģimenē ?

Ko tā līdzsvaro un izgaismo?

Kādēļ man sāp, nevis kur man sāp ?

Kādēļ man/mums ir nepieciešama slimība

Emocionālā nepieejamība/"tējas" traumas, kuras mūs ietekmē.

Epiģenētika

Atkarība. Ko es nevēlos redzēt ?

Un bieži mēs paši esam kontaktā ar slimību, lai nepiedzīvotu jūtas un pārmantotas jūtas - sāpes, bailes, sēras, skumjas...utt.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, mēs reizēm mīlestības dēļ esam gatavi slimot. Neapzināti.

"Kad mēs runājam par dziedināšanu, mēs bieži domājam tikai par fizisko dziedināšanu; mēs atrodam sāpju avotu savā ķermenī un cenšamies to mazināt. Bet ārpus ķermeņa dziedināšana aptver dvēseli. Abi ir jāapsver un abi ir jāņem vērā. Bieži vien dvēseles sāpes jūtam vēl intensīvāk nekā sāpes ķermenī. Tāpēc mēs varam jautāt, no kurienes dvēsele smeļas pārliecību par ķermeņa dziedināšanu un pašas dziedināšanu? Šī pārliecība nāk no mīlestības. Tā balstās uz mīlestību, kas pārspēj to mīlestību vai lojalitāti, kas mūs padara slimus. Pārsteidzoši, ka slimība ir arī mīlestības izpausme, lai gan tās būtība ir atšķirīga. Mīlestība, kas dziedina dvēseli un pēc tam ķermeni, ir neaptverama, ārpus intelekta darbības jomas, un tomēr mēs zinām, ka tā ir tur, milzīga un spēcīga. Un tāpēc mēs noliecamies tās priekšā, lai pieņemtu to pilnībā."

Berts Hellingers